Ar laikmetīgo mākslu uz “tu”

image_pdfimage_print

Kad Laikmetīgās mākslas centra pārstāvis prasīja, kādas ir manas attiecības ar laikmetīgo mākslu, es nebiju pilnībā godīga. Man vajadzēja akadēmisko praksi, lai ar laiku noslēgtu bakalaura studijas. Piedalīties RIBOCA1 mākslas biennālē šķita kā laba iespēja, tādēļ es teicu, ka esmu ar laikmetīgo mākslu uz “tu”.

Nav tā, ka laikmetīgā māksla man bija pilnīga mistērija. Pateicoties mākslas vēstures studijām, es zināju, kādā kontekstā radās mākslas tendences, kas tagad ir populāras. Taču pie manas sienas varēja atrast pielīmētas Albrehta Dīrera (Albrecht Dürer) mākslas darbu izdrukas, nevis Marka Rotko (Mark Rothko) darbus. Apmeklējot laikmetīgās mākslas izstādes, mans viedoklis par daudziem darbiem bija skeptisks. Es paredzēju, ka ar laiku mani uzskati mainīsies, bet es nezināju uz ko.

Tā nu es iefiltrējos RIBOCA1 mākslas izstādē kā viens no mākslas vēstnešiem un biju “spiesta” visu vasaru meditēt par laikmetīgās mākslas jēgu.

"Homo Stupidus Stupidus", 2009. gads. Autors: Maarten Vanden Eynde. Foto: Vladimir Svetlov
"Homo Stupidus Stupidus", 2009. gads. Autors: Maarten Vanden Eynde. Foto: Vladimir Svetlov

Kas ir laikmetīgā māksla?

No vienas puses, laikmetīgā māksla ir darbi, kas ietilpst konkrētā laika posmā un vērtību kopumā. Tā raksturo mākslu, kas top tagad. Precīzāk sakot, ar divdesmitā gadsimtā otro pusi un turpinot līdz šodienai. Tai var uzmest virsū tādus apzīmējumus kā post-modernisms, konceptuālisms un citus –ismus. Tomēr, kā ierasts, mākslas kustību ir vieglāk definēt, kad tā jau ir noslēgusies. Tik pat labi šobrīd laikmetīgā māksla ir liels briesmonis, kas barojas no moderno tehnoloģiju laikmeta un globālisma. Tā ir balsu kakofonijas, kas cenšas saprast, kas ir modernais cilvēks un modernā pasaule tam apkārt. Laikmetīgā māksla atsakās no skaidrām robežām.

Vai viss ir laikmetīgā mākslā? Kas vispār ir māksla? Tie ir jautājumi, kurus neuzdod tikai apmulsuši izstāžu apmeklētāji.

Šī raksta vienkāršībai: laikmetīgā māksla ir tas, ko var atrast laikmetīgās mākslas izstādēs. Kurators, mākslinieks vai citi iesaistītie jau ir nolēmuši, ka, jā, mūsu priekšā ir kaut kas apskatīšanas vērts. Mūsu uzdevums ir piekrist vai nepiekrist un saprast, ko ar to iesākt tālāk.

Viss bija mūžīgs, līdz pārstāja tāds būt

Mākslas biennāli var raksturot kā mākslas pasaules expo izstādi. Simtiem mākslinieku sanāk kopā, lai zem kuratoru komandas gādīgās rokas radītu vienu lielu izstādi. Pasaulē viens no lielākajiem notikumiem ir Venēcijas mākslas biennāle, kas notiek katru gadu. Šogad tā, saprotamu iemeslu dēļ, tika atcelta.

RIBOCA1 jeb Riga International Biennial of Contemporary Art 1 bija liels un ambiciozs projekts, kas savas durvis vēra vaļā 2018. gada maijā un norisinājās līdz oktobra beigām. Biennāles mērķis bija fokusēties uz Baltijas valstu un to kaimiņvalstu māksliniekiem. Biennāle notika vairākās vietās Rīgā un Jūrmalā. Katra vieta bija ar savu tēmu, kas saspēlējās ar biennāles centrālo ideju Everything Was Forever, Until It Was No More jeb “Viss bija mūžīgs, līdz pārstāja tāds būt”. (1)

Erika Kessela RIBOCA1 laikmetīgās mākslas biennāles promocijas plakāta paraugs Rīgas ielās, 2018. gads
Erika Kessela RIBOCA1 laikmetīgās mākslas biennāles promocijas plakāta paraugs Rīgas ielās, 2018. gads

Pavisam nesen 2020. gada septembrī noslēdzās RIBOCA2 izstāde, ko man bija prieks apmeklēt vairākas reizes. Bija draudi, ka Covid-19 dēļ tiks atcelta arī RIBOCA2 biennāle, bet tika izveidota dokumentālā filma un mazāka izstādes versija ar tēmu and suddenly it all blossoms jeb “viss reizē zied”. Teju mēnesi tā bija aplūkojama Andrejostas teritorijā. Kamēr pirmā biennāle uzlūkoja pasauli caur daudz apokaliptiskāku lēcu, otrā centās meklēt atbildes uz jautājumiem, kā turpināt dzīvi jaunā formā. (2)

Mākslas vēstneši

Mākslas vēstnešu programma ir projekts, ko Laikmetīgais mākslas centrs veido joprojām. Tā ir cilvēku komanda, kas brīvprātīgi piedalās izstādēs kā gidi un sarunu biedri, kuri arī palīdz veidot radošas meistarklases un darbnīcas. RIBOCA1 kontekstā tieši sarunas par mākslu bija galvenais vēstnešu pienākums. Paralēli biennāles brīvprātīgajiem, mākslas vēstneši ar košiem mētelīšiem bija atrodami izstāžu telpās, lai dotu norādes, pastāstītu vairāk par mākslas darbiem, to autoriem un citiem izstādes pasākumiem.

Kāpēc šāds tituls – mākslas vēstneši? Angliski tos sauc par art mediators jeb cilvēkiem, kas cenšas būt vidutāji starp skatītāju un mākslas darbu. Mākslas vēstnesis, darbojoties izstādē, var sniegt plašāku kontekstu par darbu un izstādi kopumā. Lai nu kas ir tiesa par laikmetīgo mākslu, dažkārt tikai ar darba apskatīšanu nepietiek. Bieži ir jāizlasa arī darba apraksta šilte. Tomēr kam gan tam ir noskaņojums?

"Pinpointing Progress", 2018. gads. Autors: Maarten Vanden Eynde. Foto: Andrejs Strokins
"Pinpointing Progress", 2018. gads. Autors: Maarten Vanden Eynde. Foto: Andrejs Strokins

Lai kļūtu par mākslas vēstnesi, vajag tikai dažas lietas: labu atmiņu, draudzīgu attieksmi un kripatu brīva laika. Pēc mācību gada eksāmenu nolikšanas un smadzeņu atgūšanās man bija visi trīs. Manā e-pastā tika samesti informatīvie materiāli, es izstaigāju notikumu vietas, ierakstīju grafikā pieejamos laikus un darbs sākās. Manos pienākumos bija atstāt par izstādi pozitīvu iespaidu, taču man bija arī pašai savi mērķi.

Gaume, ažiotāža un vēsture

Visu iegaumēt bija izaicinājums. Te ir runa par vairākiem simtiem darbu un teju simts autoru, no kuriem katrs bija ar savu dimensiju un interpretāciju. Mani pirmie sarunu centieni bija neveikli, sākumā vairāk citējot, kas bija rakstīts izstādes masīvajā bukletā. Tomēr arī ar visu skepticismu pret laikmetīgo mākslu, milzīgā izstādē ir grūti neatrast kaut ko, kas patiesi uzrunā. Vairāki mēneši starp mākslas darbiem un laiks par tiem arī domāt man atnesa vairākas laikmetīgās mākslas atziņas.

Ne visi darbi savu skatītāju aizraus. Kas vienam būs transcendentāla pieredze, citam būs meh. Ir grūti atrast vietu, kur viedokļi šķeļas tik regulāri, kā laikmetīgās mākslas izstādē. Tā ir kā daļa no mākslas uzbūves un agrāk tas nebija citādāk.

Daudzi darbi, kas tagad tiek uzskatīti par šedevriem, agrāk bija strīdu ābols un tieši konflikta dēļ aizķērās uz mākslas vēstures lappusēm.

Mēs ar savu attieksmi rakstam šo jauno vēsturi tagad.

Fragments no "The New Religion", 2018. gads. Autors: Stelios Faitakis. Foto: Vladimir Svetlov
Fragments no darba "The New Religion", 2018. gads. Autors: Stelios Faitakis. Foto: Vladimir Svetlov

Šis man lika iedomāties par atbildi uz komentāru, ka “agrāk populārā mūzika bija labāka”. Atbilde teica, ka jāņem vērā, ka mirklī, kad ieslēdzam radio ar labākajiem astoņdesmito hītiem, ir dzirdama tikai mūzikas atlase. Tik daudzas dziesmas un izpildītāji ir nogrimuši aizmirstībā. Pat ja neviens mākslinieks nevēlētos to piedzīvot, ne visi mākslas darbi paliks atmiņā vai nonāks muzejos. Tātad varam pieņemt, ka eksistē kāda mākslas kvalitātes hierarhija, pat ja to definēt droši vien nav iespējams.

Uzskats, ka viss laikmetīgajā mākslā jāuzlūko kā neapšaubāmu mākslu, nav reāls. Droši vien tieši tas atgrūž laikmetīgās mākslas skeptiķus. Tas ir veselīgi, kad kaut kas nepatīk, bet to nevajag veidot kā nekustīgu principu. Skepticisms ir sporta veids, kas nav vienmēr slikts, taču tā horizonti ir šauri.

Dialogā ar apmeklētājiem

Vedot cilvēkus caur izstādēm, ar laiku es varēju identificēt darbus, kas neizraisīja lielu interesi. Bieži tie bija iespaidīgi iecerē, taču maz kas no tā atspoguļojās pašā priekšmetā. Lai cik ērti būtu paļauties uz darbu aprakstu šiltēm, tas atņem spēku mākslas darbam pastāvēt pašam par sevi.

Arī, atstājot darba definīciju neskaidru un atvērtu, tas mudināja veidoties sarunai par to, ko mākslinieks domājis. Tomēr vēl svarīgāk ir – ko apmeklētājs par darbu domā pats. Laikmetīgajā mākslā “autors ir miris”. Mākslas darba jaunais veidols eksistē gaisīgā dialogā starp visiem, kas darbu rada un uzlūko.

"Mirror Matter", 2018 gads. Autors: Emilija Škarnulytė. Foto: Vladimir Svetlov
"Mirror Matter", 2018 gads. Autors: Emilija Škarnulytė. Foto: Vladimir Svetlov

Nav arī runa tikai par netveramām eksistenciālisma tēmām. Viena no biennāles vietām bija veltīta Padomju savienības sabrukuma un seku izpētei. Tā bija pateicīga vieta cilvēkiem, kas interesējas par vēsturi. Sarunās ar apmeklētājiem, mēs runājām par pieredzi abpus "dzelzs priekškaram" un arī kāda ir sajūta to visu uzlūkot tikai caur atmiņām un priekšmetiem, kas mantoti no iepriekšējās paaudzes. Tieši šādās sarunās mani sagatavotie apraksti par katru darbu attīstījās. Es bieži iekļāvu, ko par darbu izteica cits apmeklētājs, un tam pārslāņojas jauni un jauni viedokļi. Laikmetīgās mākslas darbs nekad nebūs statisks objekts.

Vai laikmetīgā māksla ir pretencioza?

Godīgi sakot, bieži atbilde ir “jā”. Laikmetīgā mākslas izstāde ir baisa vieta, kur atrasties, ja jūties kā plebejs (3), kas nesaprot, kur ir iekūlies. Tomēr šāda emocionālā barjera nav nepārvarama un ar laiku izzūd.

Vai laikmetīgās mākslas izstādē arī jārēķinās ar garām sarunām un intelektuālo darbu? Principā, jā. Taču arī tas nav unikāli šim laikmetam. Agrāk, lai diskutētu ar citiem mākslas mīļiem, bija svarīgi zināt estētikas principus, mākslas tehnikas un grieķu mītus. Ļoti, ļoti daudz grieķu mītu. Tagad to aizvieto interpretācijas, alegorijas un atsauces uz praktiski visu.

"A Tour of The Dark Museum", 2018. gads. Autors: Mark Dion
Fragments no darba "A Tour of The Dark Museum", 2018. gads. Autors: Mark Dion

Laikmetīgā māksla ir ļoti demokrātiska, jo ļauj skatītājam smelties asociācijas un iespaidus no jebkā. Pareizā atsauce pareizajā darbā un laikā var aizkustināt līdz asarām. Darbs par neitrīno (4) uztvērējiem Japānas un CERN zinātniskajos centros uzrunās kādu, kas sirdī ir zinātnieks un iespējams šīs ierīces redzējis pats savām acīm. Šis zinātnieks zina par daļiņām, kas traucas mums cauri miljoniem vienā sekundē un teju nekad nesaskrienas. Darbs par Padomju laika statuju noraušanu no podestiem liks aizdomāties par to, kas šobrīd notiek Amerikas Savienotajās Valstīs, un uzdos jautājumu, vai kaut kas vēsturē jebkad ir mainījies.

Laikmetīgā māksla ir kā laimes spēle. Tai ir iespēja mūs garlaikot, bet reizē sagrābt līdz dvēseles dzīlēm. Tas viss ir atkarīgs no tā, kas mēs esam kā cilvēki un kas ir pasaule mums apkārt. Meklējot gana ilgi un varbūt nemaz ne tik ilgi, būs grūti neatrast kaut ko, kas neaizķersies atmiņā uz atlikušo dzīvi. Jaunas pieredzes gaismā kaut kas, kas izsauca skepsi, vēlāk atnesīs svaigu atziņu.

Komentāri

(1) Vairāk ar RIBOCA1 ideju, notikuma vietām, autoriem un to darbiem var iepazīties šeit: https://rigabiennial.com/en/archive/riboca-1
(2) Vairāk par RIBOCA2 izstādi var iepazīties šeit: https://rigabiennial.com/en/riboca-2
(3) Plebejs – termins radies Senajā Romā, lai nošķirtu augstāk dzimušās ģimenes, no plebejiem, kas bija zemāka statusa pilsoņi. To arī lieto, lai apzīmētu vienkāršus, neizglītotus un zemnieciskus cilvēkus. Mums katram kāda iemesla dēļ dzīvē ir sanācis justies kā plebejam
(4) Neitrīno – tās ir līdzīgas elementārdaļiņas kā protoni vai fotoni, kas tiek pētīti kvantu fizikā, bet neitrīno ir īpaši ar to, ka teju nemaz neiedarbojas uz matēriju, kas veido mums visu zināmo. Tie iedarbojas tikai uz gravitāciju un procesu, ko sauc par vājo mijiedarbību.