Mūziķis, nevis “mākoņu bīdītājs”

image_pdfimage_print
Tavs jautājums

Par mūzikas nenoliedzamo ietekmi cilvēku dzīvēs, tās apguves un profesionālas spēles specifiku mūsdienās runājām ar mūzikas maģistri, koklētāju, kokles spēles pedagoģi un uzņēmēju Ievu Veidi. Kā mūziķe Ieva savulaik izbraukājusi gan Baltijas valstis, gan spēlējusi Somijā, Polijā, Krievijā, Francijā un pat Turcijā. Savukārt 2015. gadā iznāca viņas solo albums "Tīra sirds".

 

Ko tev nozīmē mūzika?

Mūzika ir valoda. Valoda, kuru man patīk klausīties un valoda, kurā man patīk runāt. Valoda, kurai robežas neliek ne tautu dažādība, ne gadsimtu gaita. Mūzika man nozīmē daudz: kā izteiksmes veids, kā dvēseles dziedinātāja, arī kā dvēseles dziesma Radītājam. Mūzika var būt tik bezgala dažāda, taču skaidrs ir tas, ka tai piemīt liels ietekmes spēks. Mūzika, gluži kā vārdi, var celt vai gremdēt, satraukt vai nomierināt. Interesanti ir arī tas, ka uz dažādiem cilvēkiem viena un tā pati mūzika var iedarboties dažādi. To, kā mūzika ietekmē cilvēka garu un miesu, pēta mūzikas terapijas praktizētāji. Arī man allaž licies brīnumaini un interesanti, kā mūzika var tikt mērķtiecīgi pielietota, lai palīdzētu cilvēkam kļūt veselākam. Mans instruments ir kokle, un es domāju, ka tās skaņa var būt ļoti dziedinoša un harmonizējoša. Mani iedvesmo vecās Derības stāsts par Dāvidu, kurš spēlēja koklei radniecīgu instrumentu (dažos Bībeles tulkojumos pat teikts, ka viņš spēlēja kokli, taču, patiesību sakot, tas bija strinkšķināms stīgu instruments, kurš vairāk līdzinās lirai) un, viņam spēlējot, saniknotais ķēniņš Sauls nomierinājās. Šis un daudzi citi līdzīgi stāsti man liek domāt, ka mūzika nav vien ausīm tīkama izklaide, jo tai piemīt dziļāks, ne vienmēr izskaitļojams vai izskaidrojams spēks.

Kā tu uzsāki nodarboties ar kokles spēli?

Uzsāku spēlēt kokli līdzīgi kā daudzi bērni uzsāk savas mūzikas skolas gaitas: mamma mani aizveda uz mūzikas skolu. Toreiz man bija jau deviņi gadi, kas ir visai daudz priekš mūziķa gaitu uzsākšanas. Piemēram, vijoli vai klavieres parasti uzsāk mācīties spēlēt jau sešu gadu vecumā. Līdz ar to man piedāvāto instrumentu izvēle vairs nebija tik plaša. Vienojāmies ar direktoru par čellu un, lai gan šobrīd man ļoti patīk čella tembrs, toreiz es nejutu nekādu prieku, kad mani ieveda čella klasē un iepazīstināja ar skolotāju. Dīvaina pārpratuma dēļ es neaizgāju uz pirmo nodarbību. Īsti nezinu kādēļ, taču direktoram radās ideja man piedāvāt kokles spēli. Kad mani ieveda kokles klasē, kaut kas saslēdzās, mani pārņēma prieks un bija skaidrs, ka šeit gribu mācīties. Man patika jaukā, jaunā skolotāja, patika instruments un telpa. Tā arī nekad neesmu nožēlojusi, ka izvēlējos kokli. Jau visai agri es sapratu, ka ar to saistīšu savu turpmāko dzīvi, ka tā būs vienlaikus mana profesija un aicinājums. Jāatzīst, ka bija arī īss krīzes posms (kā kokles skolotāja varu teikt, ka tāds mēdz uznākt gandrīz katram bērnam). Man tas uznāca 3. vai 4. klases laikā, kad paziņoju mammai, ka būtu gatava mācīties jebko citu un iet jebkādā citā, taču ne kokles, pulciņā. Strīda karstumā solījos izmest kokli pa logu. Tomēr mamma nepiekāpās (šajā ziņā varu teikt viņai paldies).

Kas kokli atšķir no citiem mūzikas instrumentiem?

Nesen kādā radio raidījumā no pašām koklētājām dzirdēju metaforu, ka kokles skaņas mūs aizved paradīzē. Man patika šī doma. Kokle patiešām ir tāds instruments, kurš savā skanējumā var savienot zemi ar debesīm. Skanējums, kurš var ļaut norimt un ieklausīties sevī, savā Radītājā. Protams, ne visa kokļu mūzika ir garīga rakstura. Netrūkst arī temperamentīgu vai dejisku skaņdarbu (arī tiem ir sava vieta un laiks).

Kokli no citiem instrumentiem atšķir tās tembrs jeb īpaša skanējuma nokrāsa. Tā ir unikāla un neatkārtojama, gluži kā cilvēka balss, caur kuru mēs saklausām ne tikai katra cilvēka individualitāti, bet arī tā brīža noskaņojumu. Līdzīgi ir ar kokli: tai ir savs unikāls skanējums, turklāt tradicionālās kokles skanējums stipri atšķiras no koncertkokles skanējuma. Tieši šis skanējums padara kokli par to, kas tā ir.

Par tradicionālo kokli (mazo, klēpī turamo, kurai mūsdienās ir ap 9 - 13 stīgas) ir skaidrs, ka tās izcelsme ir ļoti sena. Tās vēsture iesniedzas vairāk nekā tūkstoš gadu senā pagātnē. Turpretī koncertkokle ir attīstījusies un tikusi veidota, sākot ar 20 gs. vidu (tiesa gan, nu jau gan kādus divdesmit gadus fundamentālas izmaiņas to nav skārušas). Koncertkokle ir liela kokle, kuras korpuss turas uz trīs saskrūvētām kājām. Tai ir pustoņu pārslēdzēji un 32-34 stīgas. Tātad koncertkkokle ir vienlaikus sens un jauns mūzikas instruments. Tā tika radīta, lai koklētāji varētu spēlēt bagātīgāku, dažādāku repertuāru un izpausties plašāk un krāšņāk.  Uz kokles patiešām brīnišķīgi izklausās gan Bahs, gan Mocarts, gan jebkāda cita akadēmiskā mūzika!

Koncertkokles loma ilgi bijusi līdz galam neizprasta, jo akadēmiķiem tā šķiet pārāk tautiska, bet tautas muzikantiem – pārāk akadēmiska. Šobrīd gan šķiet, ka cilvēki mācās uztvert instrumentu tādu kāds tas ir, nevis par visām varītēm ielikt kādā “plauktiņā”. Pēdējā laikā kokles izpildītāji arvien pārsteidz ar izcilu profesionalitāti, neskaitāmiem uzvarētiem ārvalstu konkursiem, lieliskiem un interesantiem pašmāju projektiem. Koklei pa spēkam ir jebkas: no senās mūzikas līdz pat popmūzikai un elektroniskajai mūzikai.

Kā tu vērtē mūzikas nozari Latvijā?

Ja runājam par mūzikas nozari kopumā, Latvija ir priviliģēta ar savu mūzikas izglītības sistēmu. Mēs varam diskutēt, ko vajadzētu citādāk un kas ir novecojis, taču fakts, ka Latvijas bērniem gan lielākās pilsētās, gan reģionos ir pieejama gandrīz pilnībā valsts un pašvaldību apmaksāta mūzikas izglītība, ir ievērības cienīgs. Tik demokrātiska mūzikas skolu sistēma gandrīz nav nekur citur Eiropā un pasaulē. Jā, pēdējā laikā arvien biežāk parādās diskusija, cik racionāli ir veltīt tik dāsnus līdzekļus Latvijas bērnu muzikālajai izglītībai. Tomēr tieši šī brīvi pieejamā mūzikas izglītība ir ļāvusi Latvijai izlolot tik daudzus pasaules mēroga mūziķus, diriģentus un komponistus.

Latvija, kurai ir tik mazs iedzīvotāju skaits, pasaulei ir devusi nozīmīgu artavu mūzikas jomā. Vai tas tādēļ, ka latvieši ir muzikāla un dziedoša tauta? Nē, mēs labi zinām, ka talants bez darba ir kā ātri vīstošs zieds! Tikai tas, ka talanta slīpēšana ir bijusi pieejama kā bagātam, tā nabagam, kā rīdziniekam, tā Mazsalacas iedzīvotājam, ir devis tādus panākumus.

Kokles spēle šobrīd ir stabils lielums Latvijas mūzikas dzīvē. Tā ir iekļauta visu līmeņu mūzikas izglītībā: pamatskolā, vidusskolā, pat augstskolā (bakalaura un maģistra programmā). Pati esmu savulaik izgājusi visas šīs mūzikas izglītības pakāpes, ieguvusi maģistra grādu un šobrīd strādāju par skolotāju Mazsalacas un Alojas mūzikas skolās. Tāpat turpinu veidot koncertprogrammas un spēlēt koncertos un citos pasākumos. Mana muzikālā aktivitāte ir periodiska, jo esmu trīs bērnu mamma un šobrīd esmu bērnu kopšanas atvaļinājumā. Tomēr savu iespēju robežās saceru un izpildu gan savu, gan citu autoru mūziku.

Ar kokles spēli kā profesiju ir interesanti. Daudzi bērnībā izvēlas spēlēt kokli un mazo koklētāju netrūkst. Vidusskolās kokles klase sarūk (līdzīgi ir arī ar citu instrumentu pārstāvjiem), bet augstskolā jau ilgu laiku katrā kursā nav pat pa vienam koklētājam. Sāk trūkt kokles skolotāju un nav daudz, kas šobrīd izvēlētos kokles spēli kā profesiju. Kāpēc tā notiek? Varbūt tas ir tādēļ, ka, beidzot Jāzepa Vītola Mūzikas Akadēmiju, tu paliec pats savas laimes kalējs. Manā diplomā ir rakstīts “koklētājs”, pat ne “kokles skolotājs”. Es smejos, ka tik pat labi tur varētu būt rakstīts “mākoņu bīdītājs”. Kokle nav orķestra instruments, līdz ar to darba vieta orķestrī arī nav iespēja. Kokle nav arī starptautiski atzīts instruments. Tomēr kokle citām tautām vienmēr ir eksotika un kaut kas īpašs, kaut kas tikai Latvijai raksturīgs. Man tā ir bijusi “atslēga” uz daudzām zemēm.

Kā Tev noderējušas studijas Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā?

Varbūt cilvēkiem liekas pašsaprotami, ka mūziķis ir cilvēks, kuram ir talants mūzikā, kuram mūzika viegli padodas, piemīt laba muzikālā dzirde, laba ritma izjūta, lieliska balss... Es varu godīgi teikt, es biju nemuzikāls bērns, jo pat bieži dzirdētas dziesmas es nespēju nodziedāt intonatīvi pareizi. Teoriju es samācījos uz 10, bet dzirdes diktātos nereti pelnīju divniekus. Ritma un tempa izjūta man bija tāda, ka, spēlējot ansamblī, jaucu nost visu ansambli, un skolotāja žēlojās, ka viņai būs jādzer nervu zāles. Tomēr man piemita paliekoša mīlestība pret mūziku, spēcīgas emocijas, cieņa pret katru nospēlēto skaņu un nenogurdināma pacietība.

Studējot mūziku, galvenais ir specialitāte. Mūzikas Akadēmijā, protams, ir dažādi apgūstamie priekšmeti, arī psiholoģija, mākslas vēsture, valodas, taču absolūts uzsvars laika un pūļu ziņā ir izraudzītā specialitāte. Es uzskatu, ka tā tam arī ir jābūt. Mūzikas akadēmijas studenti vingrinās stundām ilgi. Es, piemēram, nereti vingrinājos līdz astoņām stundām dienā, un viss pārējais bija otršķirīgi. Studenti varbūt neapmeklē kādu lekciju, taču tajā brīdī, kad jāspēlē Karnegi zālē, nejautās, vai tu nokārtoji psiholoģijas ieskaiti. Es viennozīmīgi esmu par prioritāšu izvirzīšanu un tam atbilstošu rīcību.

Kā mācīt mūziku un par mūziku?

Skolotāja misija ir gandrīz neiespējama, jo katra stunda ir kā cīņas lauks, uz kuru jānāk sagatavotam, apbruņotam, koncentrētam un pašapziņas pilnam. Es neticu, ka vēl ilgi pastāvēs skolas ar pārpildītām klasēm, kurās nav iespējams kvalitatīvi un individuāli pievērsties un reaģēt uz bērnu tik dažādo prasmju un zinību līmeni. Turklāt mūsdienās šo prāvo bērnu pulciņu harmoniski pārvaldīt ir kļuvis praktiski neiespējami. Diemžēl nereti cieš tieši tie bērni, kuri grib mācīties, taču, vērojot nemitīgos cīniņus par disciplīnu, tiek emocionāli traumēti. “Sausais atlikums”, ko bērni iegūst mācību ziņā diemžēl iznāk neadekvāts skolā pavadītajam laikam. Es uzskatu, ka bērnam ir jāaug mīlestībā, jo tā ir kā ūdens vai saule.

Mūzika ir ārkārtīgi daudzšķautņains un daudzslāņains fenomens, kuru apgūstot vienmēr var tiekties pēc perfekcijas un individualitātes. Mūzikas skolās, iespējams, pārāk liels uzsvars ir uz teoriju, atstājot praksi soli iepakaļ. Es labāk iemācu bērnam nodziedāt dziesmiņu un tikai tad izstāstu, kādas tajā bija notis. Iemācu ar atdarināšanas metodi kādu jautru sveicināšanās ritmu un tikai tad parādu ritma grafisko zīmējumu. Tomēr es arī neatbalstu to, ka bērns vai pieaugušais jau spēlē sarežģītus skaņdarbus, taču joprojām nepazīst notis un neizprot ritmu.

Kā tu savieno ģimenes dzīvi ar karjeru un darbu?

Par to, kas ir vērtīgs, mums jāmaksā dārga cena. Es vienlaikus esmu gan pilna laika mamma, gan periodiski strādāju par kokles un solfedžo skolotāju, sagatavoju un izpildu koncertprogrammas uz kokles, saceru mūziku, kalpoju baznīcā un tagad arī esmu izlolojusi jaunu raidījumu bērniem – Ievas pasaku skola. Ir bijuši arī labi un atzīmējami augļi: 2015. gadā iznāca mans solo albums “Tīra sirds” un 2019. gada nogalē iznāca koklētāju ansambļu nošu krājums “Gaismēnas”, kurā iekļauti mani skaņdarbi “Jasmīna smarža” un “Tumši zaļš samts”. Mans skaņdarbs „Tumši zaļš samts” ir iekļauts arī koklētāju ansambļa „Teiksma” nupat iznākušajā albumā „Man ziema patīk”. Sargāju kokli, kas tika apstrādāta ar vīra lielajiem skrūvgriežiem, un tomēr esmu bagātāka par miljonāriem.

 Ko piedāvā Ievas pasaku skola?

2019. gada rudenī radās ideja par raidījumu pirmsskolas vecuma bērniem. Ideja radās aiz tā, ka, meklējot izglītojoša satura un bērniem paredzētus raidījumus latviešu valodā, izjutu spēcīgu trūkumu. Piedevām daudzās multenēs netiek lietota valoda, bet gan primitīvas skaņas, kuru rezultātā bērniem var parādīties problēmas ar dzirdes uztveri. Kā lai palīdz bērniem apgūt burtus un veicināt gan lasītprasmi, gan interesi par izlasīto?

Šobrīd sadarbībā ar Jāni Skulmi un Kristapu Puntuli tapuši pirmie trīs raidījumi, kuri bez maksas ir skatāmi interneta platformā „YouTube”. Raidījumi ir mierīgi, dabīgi un saturiski nepārsātināti, un mūsu mērķis ir nodrošināt bērniem uz latviskām un kristīgām vērtībām balstītu pieeju kvalitatīvam izglītojošajam saturam. Katrā raidījumā plānojam iekļaut interaktīvus alfabēta, skaitļu un nošu mācīšanās uzdevumus.

Muzikālo noformējumu komponēju un izpildu pati. Arī pasaku un scenārija autore esmu es pati. Tomēr raidījumu tapšanā piedalās arī bērni. No senseniem laikiem bērniem tikušas stāstītas pasakas, kuras klausoties, attīstās emocionālā uztvere un fantāzija, bagātinās vārdu krājums un veidojas dzīves ziņa.

Ievas pasaku skola ir lieliska iespēja arī ārzemju latviešu bērniem, lai radītu saikni ar Latvijas kultūru un latviešu valodu. Ir izdevies uzrunāt brīnišķīgo ilustratori Gunu Miķelsoni, kura raidījumus papildinās ar bērniem piemērotām un uzrunājošām animācijām. Pašlaik runājam par sadarbības iespējām ar LTV1. Arī jums, ja vēlaties, ir iespēja atbalstīt mūs finansiāli, ziedojot Ievas pasaku skolai.

Paldies, ka atbalstāt mūs: