Vai laikmetīgā māksla uzdzen riebumu?

image_pdfimage_print
elīna

Uz mūsu sekotāju iesūtīto jautājumu, kādēļ mūsdienu māksla uzdzen riebumu, atbild godalgotā māksliniece, dizainere un ilustratore Elīna Brasliņa.

"Nesen sociālajos tīklos izvērsās diskusija par “Staro Rīga 2019” objektu – Miķeļa Fišera projekcija “Pieskaries savām bailēm” uz Nacionālā Mākslas muzeja fasādes –, kas vairākiem cilvēkiem esot licies nepiemērots maziem bērniem (“pārāk šausmīgs”, “palika slikti”) . Cits piemērs – ažiotāža, ko sacēla Ances Vilnītes un Elīnas Sēmanes seksuāli iekrāsotās performances Latvijas Mākslas akadēmijas simtgadei veltītās izstādes atklāšanā un noslēgumā (“mākslas nāve”, “nepiedienība”). Piemēru netrūkst – ne Latvijas, ne pasaules mākslā, ne mūsdienās, ne arī krietni senākā vēsturē.

Varētu vaicāt, kāpēc vispār jātaisa mākslas darbi, kas šokē, šausmina, liek saraukt degunu, uzdzen riebumu? Tas atkarīgs no tā, ko mēs uzskatām par mākslas funkciju. Netrūkst mākslinieku un mākslas mīļotāju, kam šķiet, ka mākslai (vismaz tai “augstajai”, “īstajai” muzeju mākslai) jākalpo par miera, cildenuma un skaistuma oāzi, kurā patverties no nomācošās realitātes, kamēr zemākas kārtas estētiskie pārdzīvojumi tiek deleģēti popkultūrai (piemēram, šausmu filmām). Bez šaubām, arī skaisti un pozitīvismu vairojoši darbi ir nepieciešami un vērtīgi, taču tikai šāda veida mākslas patērēšana ar laiku kļūst par izbēgšanas stratēģiju.

Manuprāt, nepieciešama arī māksla, kas ir kritiski domājoša, kritiski vērtējoša, sapurinoša, jā, iespējams, arī riebumu uzdzenoša. Šokējoši mākslas darbi, pirmkārt, raisa diskusijas par to, kas ir māksla un kādi ir tās uzdevumi, tādējādi liekot pastāvīgi pārvērtēt esošās normas – tostarp iesīkstējušus uzskatus par to, kas ir “īsta” vai “pareiza”, vai “izdevusies” māksla.

Otrkārt, tiekot pāri nepatikai pret provokatīvo formu (un pārliecībai, ka šāda provokācija ir pašmērķīga), no mākslas darba satura vienmēr izlobāma kāda dziļāka problēma vai nostāja. Postrukturālisma domātāja Jūlija Kristeva, piemēram, padziļināti analizē pretīgo (the abject), tostarp kā estētisku kategoriju, sazīmējot saiknes ar subjekta bailēm no paša ķermeniskuma un mirstības – identitātes veseluma sairšanas.

No otras puses, noteikta rakstura provokatīvi mākslas darbi nedrīkstētu tikt uzspiesti skatītājiem, kas, piemēram, nav piemērotā vecumā, lai tos patērētu. Institūcijām, kas šos mākslas darbus prezentē, sevišķi publiskajā telpā, būtu jānovērtē, vai skatītājs ir laikus jābrīdina par mākslas darba provokatīvo raksturu, lai viņš pats var izlemt – iesaistīties vai ne.

Ārzemju muzejos redzētā prakse – brīdinājums par seksuālu vai vardarbīgu saturu – šķiet veiksmīgs risinājums."

Uz iesūtītajiem jautājumiem arī turpmāk atbildēs sabiedrībā ievērojami speciālisti. Atgādinām, ka arī Tev ir iespēja iesūtīt mums savu jautājumu par mākslu, komunikāciju vai izglītību jau tagad!

Vairāk par autori: http://www.elinabraslina.com.

Atklāt mākslasdarbu tapšanas noslēpumus!

Paldies, ka atbalstāt mūs: